Maija beigās tika aizvadīta otrā izlases nometne, lai varētu vairāk izprast grūto Francijas apvidu, labāk sagatavoties sezonas startiem. Šoreiz braucām kuplākā skaitā, kas radīja lielāku sajūtu par konkurenci. Visumā esmu apmierināts ar paveikto un gandarīts par iegūtajām jaunajām zināšanām par šo apvidu. Vienā no treniņiem mēģinājām arī attīstīt sacensību ātrumu un beigās sapratām, ka nav tik sarežģīti. Sākumā pirmais iespaids bija iekšēji noraidošs un nepieņemams – visu laiku bija sajūta, ka konkrētais apvidus nav priekš orientēšanās, jo praktiski nav iespējams attīstīt savu reālo sacensību ātrumu. Atzīšu, mans vidējais pulss treniņos bija ap 130, kas ir par mazu, un minētais tikai apstiprina, ka skriešanas ātrums arī ir bijis mazs, sacensību tempam pat neatbilstošs. Ja kāds jautātu, kas tad ir tas grūtais un specifiskais šajā Franču zemē, tad varu teikt, ka pamežs, akmens šķembu pamats, neļauj ieskrieties, un līdz ar to ir grūti atrast laiku, kurā mirklī ieskatīties kartē, lai plānotu savu ceļu un “lasītu” karti. Tas ir jāizbauda 😉 Ieliku karti, kurā redzami divu mūsu sportistu veiktie ceļi ar GPS treniņa laikā. Vēl ir redzams mans skrējiens uz dažiem kp ar telefonu – var apskatīt manis redzēto Le Revard mežā 1550m augstumā.

Paldies Latvijas orientēšanās federācijai (www.lof.lv) par atvēlētajiem finansiālajiem līdzekļiem nometnes nodrošināšanai izlasei!