Tādas īpatnējas sajūtas, tuvojas jūlija beigas, vasara ir pusē, un līdz ar to šī Orientēšanās sezona jau redzama noslēguma fāzē. Mjā, sezonas sākumā biju iekarsis un, iespējams, pat pārāk izsalcis, lai parādītu sevi no labākās puses. Tā arī bija. Man vislabāk nāk atmiņā Kevatyon viesti stafetes, kur somu kluba sastāvā izcīnījām 1. vietu:

Ja, kāds vēlās skatīt un analīzēt GPS no šī mača!

Ja, paskatās vēl tieši starptautiskā līmenī, tad tiešām labas sajūtas ir arī pēc 10Milas – 7. vieta un Jukolas – 6. vieta!

Vinnēt Kāpu, tas man vienmēr šķitis ir diezgan grūti un, ja kāds domā, ka tur braucu pēc balvām, tad atvainojiet, tā nav prioritāte. Lai 3 dienas nostartētu augstā līmenī, ir jābūt fiziskajai formai un gana daudz gatavam iekšēji, tāpat vēlos piebilst, ka paveiktais treniņu apjoms pirms tam, kaut kādā veidā paliek mazsvarīgs, jo prioritāte paliek iekšējā gatavība. To var saukt kā grib, citi saka psiholoģija, iespējams, bet tas viss sākas apmēram kādu mēnesi pirms šīm sacensībām (Kāpa), kad iekšēji jau sāku gatavoties un pieteikto sportistu daudzums arī kaut kādā ziņā “uzvelk” 🙂 – rada satraukumu. Tās man ir patīkamas sajūtas, protams, pirms sacensībām kad nekas vēl nav zināms.. Tomēr, kad mači beigušies, ir patīkamā gandarījuma sajūta, kā pēc labi padarīta darba! Un tas iekšēji paceļ un kaut kādā veidā arī nostiprina.

Ja, runā par Smiltenes 3dienām – tas šķiet tik nesen parādījies šis formāts. Atceros pirms gada, kad netīšām biju Smiltenē, pietiekami siltos laika apstākļos. Kopā ar Dāvi izdomājām uztaisīt treniņu kādā no Smiltenes kartēm, jo apvidi tiešām ir man tīkami – priežu sili, kalnains un ar savu specifiku, lai orientētos. Kaut kā pievelk tie Smiltenes meži. 🙂 Tāpēc izdomāju šogad piedalīties šajās sacensībās. 24-26.07.

Kā jau daži zina 1-8.08 notiek Pasaules čempionāts Skotijā. Nebraucu.