Viseu

Ziemas nometne 14-24.02 tika pavadīta netālu no Viseu pilsētas, Casa de Darei pilī, kur kopā ar somu kluba biedriem un citu valstu sportistiem pavadījām kvalitatīvu treniņnometni. Tagad, kad esmu jau atbraucis mājās – Latvijā, tikai iestājoties atslābumam, novērtēju, kas ir iegūts šajā treniņprocesā. Skriet pa zemes ceļiem un kartēm ir it kā pašsaprotama lieta, tomēr daļēji arī piespiešanās, ieguldot darbu un bāzi turpmākajai sezonai.

Jau pirms nometnes galvā pazibēja divas  idejas, savā starpā pretrunīgas. Pirmajā variantā plāns bija trenēties ar pilnu atdevi un savā ziņā veidot šo nometni kā smago nedēļu. Otrais variants bija trenēties prātīgi, liekot mazu akcentu arī uz nedēļas beigās notiekošajām sacensībām. Es izvēlējos otro variantu, mazliet sevis taupīšanas nolūkos. Joprojām ir dienas, kad mans organisms reaģē mazliet nesaprotami, kas ir izslimotās slimības sekas. Bet šo gadu laikā jau esmu iemācījies adekvāti reaģēt un ar to sadzīvot ;).

Sākumā treniņus plānoju 2reizes: dienas un nakts – o. Kā daudzreiz esmu teicis, treniņš nakts stundās ir kaut kas īpašs. Ja ir iespēja nākamajā dienā atgriezties tajā pat apvidū un izvērtēt vietas, kur iepriekš īsti neizdevās saorientēties, tad šī diena ir kā atšifrējums mīklai un atviegloti “pasaka”, ka tomēr viss ir kārtībā un visa pamatā naktī “sastrādātais” ir līdz galam neuztvertā info. Man ļoti iepatikās Viseu meži, cik sapratu, tad 2012. gadā šeit notika POM sacensības. Mani fascinēja tas, ka kartes ir līdzīgas Somijai – klinšaini, skarbi apvidi, taču atšķirība starp Portugāles apvidiem bija pamanāma, ko īpaši labi izjuta paši somi, kuriem apvidus sagādāja grūtības orientēties.

Šis sporta veids ir savā ziņā īpatnējs. Visi mēs zinām, kā pamatā orientēties, taču, kad bija pienākušas sacensības un sestdienas 22.02 vidējā distance, tad rezultāti bija gana iespaidīgi. Tjerī sevi izcēla uz pārējo fona. Tas lika aizdomāties. Vai viņam vispār ir laiks ieskatīties kartē? 😉 Ko viņš dara tādu, lai kp paņemtu ātrāk ? Vai tā ir agresīva skriešana? Man tomēr gribas domāt, ka viņa kartes lasīšanas ātrums ir lielāks un fiziskā skriešana viņam lielas grūtības nesagādā. Bet man vienalga ir prieks par savu izcīnīto 4.vietu! 🙂 Nedēļas laikā teikšu, ka apguvu daudzas nianses šim skarbajam apvidum, un tas attaisnojās rezultātā.

Mans ceļš no vidējās distances:

Nākamajā dienā bija garā distance, kuru veicu treniņa režīmā, visu distanci nenoskrienot 😉 Ir dažas lietas, ko šoreiz nevar stāstīt.. kapēc. Kopumā patika, īpaši, kad mani panāca Ionut un Jan, tad dažus kp skrējām kopā, un varēju papētīt šo sportistu tehnisko izpildījumu. Kaut gan sapratu, ka 15 000 mērogs liek skriet savādāk – daudz rupjāk, un man gribas teikt, ka vairāk dominē fiziskais kā tehniskais izpildījums. Atzīšu, to vairāk sapratu pēc distances ( lielākās daļas) beigšanas, jo ir jāmāk sevi piespiest skriet, arī tehniski pareizi, netērējot lieki laiku uz kartes lasīšanu. Jā, daudz lietas salasīju par daudz, kp nāca paši pretī bez liekas piepūles. Bet bija viena vieta, kur it kā visu salasīju, bet kp nav 🙂 Ko darīt? Mazliet neizpratne, bet tad savācos, jo nebiju uzskrējis līdz kalna augšai, tad sapratu, ka 5m horizontāles ir augstākas un tas arī dod savu atgādinājumu. Treniņos ir jāskrien atbilstoši distancei atbilstošā mērogā un galvā to visu vajag “saslēgt”, lai viss ritētu gludi! 🙂 Te gribas minēt to, ka trenējos 10 000 mēroga kartēs un 15 000 mazliet rada neizpratni attāluma izjūtā. Mācība laba jebkurā gadījumā un prieks, ka kluba biedri ir motivēti trenēties un arī mūsu latvieši: Andris, Artūrs, Jānis K, Edgars, Kalvis, kuri pagodināja Portugāles mežus ar savu klātbūtni.

Comments

Leave a Reply to Anonymous Cancel reply

Your email address will not be published.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Back To Top